ohh la la

rīt viss sāksies pilnīgi un galīgi no sākuma, jā. atkal galvā šaudās domas, bet varbūt tomēr neiet, pagaidīt, vēl kādu laiciņu, varbūt atkal atkāpties, taču nē ! rīt pulksten 17:00, es atradīšos deju skolā "Kaprīze" un dejošu, beidzot dejošu, darīšu, kaut ko jaunu, sākšu kaut ko jaunu. šoreiz es neatkāpšos brīdī, kad pārmaiņas ir tikai viena soļa attālumā, es iešu uz priekšu, dzīve ies uz priekšu. šo visu rakstu un izpļāpāju pilnīgi nevajadzīgi te, jo gluži vienkārši šobrīd, nav neviena, kam es varētu izstāstīt, un kurš saprastu, vai vismaz gribētu kaut ko tādu no manis dzirdēt.nu, labi, tas ir pārspīlēti, ir vairāki cilvēki, kuriem es varētu izstāstīt, kas tagad darās, manā galvā un sirsniņā, bet vai es vispār gribu kādam stāstīt. tāpat, zinu, ka šo labākajā gadījumā izlasīs pāris cilvēki, tāpēc praktiski sanāk, ka runāju ar sevi, jo, nu ...., gribas taču ar kādu gudru cilvēku parunāties (:

Prāta Vētra - Purpur

"Tā tas notiek ne pirmo reiz, tu man nejautā kāpēc, esmu tur kur jūtos es laimīgs. Diena dienu, nomainīs, naktī zvaigžņu lietus līs un tad rīts basām kājām skries."

Es esmu cilvēks, kas ir mūžīgas laimes meklējumos. Pašai nedaudz dīvaini, un ar mazu sāpi sirdī, to ir atzīt, taču tā, nu, tas ir, un tur neko nevar padarīt. Nē, nevarēja padarīt līdz šim. Katru dienu apņemos jaunas lietas, katru dienu saku, no rītdienas sākšu, no rītdienas darīšu to un nedarīšu šito. No rītdienas būšu labāks cilvēks. Un, uzminiet, cik no sevis, kārotajām lietām esmu piepildījusi ? Nulle. Liela apaļa nulle. Kaut arī varbūt nav gluži apaļa. Tajā ir robi, izrobotas līnijas, kas radušās, tad kad esmu mēģinājusi tikt ārā no šīs nebeidzami apaļās nulles, bet neesmu to izdarīju līdz galam. Esmu apbrīnojusi, cilvēkus ar raksturu, esmu vēlējos tāda būt, bet laikam nāksies atklāt, man nav rakstura, nav stipru apņemšanos. Nav īpašības, kad, ja es kaut ko ieņemu galvā, nekas mani no tā neatturēs, nu, nav. Katru reizi, kad redzu krītošu zvaigzni, un, man par pārsteigumu, tiešām esmu tādas šovasar redzējusi, esmu vēlējusies, lai būtu laimīga, lai visas manas vēlmes piepildītos un, arī, lai cik muļķīgi, tas neliktos, esmu vēlējusies arī cilvēkus. Mazas muļķīgas vēlmes. Un, es pati arī vēlētos zināt, kad šī mazā, naivā, meitene, nepieaugusī meitene sapratīs, ka neviens cits, tevi laimīgu nedarīs, pie tavām durvīm nepieklauvēs, feja ar burvju nūjiņu un burvju lampa ar Aladinu iekšā arī pēkšņi neuzradīsies, tavas mātes dārzā, jo tu, meitēn, neesi nekāda pelnrušķīte, tas nu, ir skaidrs. Nē, dzīve, nav pasaku grāmata, dzīve vispār nav pasaka, dzīve ir skarba. Taču tu to vari mainīt, tikai vienreiz jāsāk kaut kas darīt un jācer uz tuvāko atbalstu, jācer, ka viņi teiks : "Tā tik turpināt, uz priekšu ! Malace !" Ir jābeidz būt kārtejai Bridžitai Džonsai, kas nolemj mainīt savu dzīvi nopērkot dienasgrāmatu, dzīve, nav filma. Let`s face it. Nav jāgaida, nedz jaunais gads, nedz 1.septembris, tas nav vajadzīgs. 

Galu galā, mana "morālā poha" ir pārgājusi un, man beidzot jāsaņem sevi rokās, un nevis tikai jārunā, bet arī jāsāk darīt.

Es daudz un dikti sarakstīju, kāda dzīve nav, ka aizmirsu pieminēt, cik tā ir skaista (:

"Uz zelta mākoņa maliņas, dienu pavadīju."

mānīgās ilūzijas

Lasu Ditas iedoto N.Robertsas "Mānīgās ilūzijas", pēc ilgiem laikiem atkal kāda grāmata atkal spēj mani ieraut sevī, Ditai bija taisnība, viņa teica, ka pēc grāmatas izlasīšanas iekšā ir tāda kā tukšuma sajūta, bet man jau lasot grāmatu tā sāk parādīties, tas ir tik dīvaini, ka tas mazais koka klucis, kuru sarakstījis, kāds tāds pats cilvēks, kā tu pats, spēj, tā ieurbties tavā smadzenēs uz sirsniņā. Domājot par to cilvēku likteņiem grāmatā, jūtot tiem līdzi vai apbrīnojot, bet tādi cilvēki, laikam pastāv tikai grāmatās, laikam tikai grāmatā, tu vari lasīt par puiši, kurš ir kā traks meitenes dēļ, kurš nespēj nedomāt par viņu, kurš skrien viņai pakaļ lai kur viņa dotos, kurš ir gatavs piekaut pasauli, ja tā viņai darīs pāri, kurš viņu mīl dažbrīd vairāk par sevi, negaidot, neko pretī, jo viņš gluži vienkārši nespēj tam pretoties, viņš nespēj nesajust viņas smaržu, ja viņa gājusi garām, viņš nespēj neskatīties uz viņu, ja tā ir blakus, kaislība viņu starpā, lūk, kas tas ir un par to laikam, var tiešām lasīt tikai grāmatās, muļķīgās grāmatās. Un tas būs jāatceras lasot grāmatu tālāk, lai cik grūti tas arī būtu, grāmata būs un paliks tikai un vienīgi grāmata. Un kaislība, kura tajā aprakstīta, kaislība dzīvot, kaislība piedzīvot un kaislība mīlēt, ir un paliks tikai grāmatā.

sporta apavi (:

Tad, nu, tā, ceru, uz cilvēku atsaucību. tagad sekos pa visam neraksturīgs raksts man.
Bet piedāvāju, nopirkt, no manis labus sporta apavus no kādas firmas ar nosaukumu "Donnay".
Diemžēl man pašai šie apavi ir par lieliem, krustmāte atsūtīja no Anglijas, un ļoti žēl tādus laist postā.
atdošu par Ls 15, bet vispār par cenu, varam vienoties. Apavi ir tiešām labi un kvalitatīvi. Izmērs 41/42.
Ceru, uz kādu kurš šo lasa.
Sakontaktēt varam caur draugiem.lv(madara ilze),e-pastu(madara.ilze@gmail.com) vai telefonu(28312283). Būšu ļoti priecīga un atsaucīga (:

EJ DIRST E.O. !

bļeģ, ja jau tev ir nahuj pohuj uz mani, par mani un tā tālāk, tad kāpēc tu, saulīt, nevari vienkārši aizpist savu muti, un klusēt, turpinot sava resnā sūda būšanu, tālāk ?

nespēju šobrīd sakarīgi domāt, jo aiz katrā otrā vārda par radušos situāciju, manā galvā nāk lamu vārdus un labāk es rakstu blogu, kurš sastāv no lamu vārdiem un ir patiess, nevis, atkārtoju vienu un to pašu zilbi "Pī pī pī" atkal un atkal, kamēr būtu nomierinājusies. Man vienkārši tik ļoti kaitina tas viss, kas tagad notiek, bļin, ja tu aizstāvi savus draugus, tad tu nahuj uzreiz skaities stulbs ? Ja tu vienkārši muļķojies un neizturies pret visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kā pret labākajiem draugiem, tad tu bļeģ, skaities iedomīgs ? Ja tavā izskatā ir kāds defeks, tad tu esi neglītākais cilvēks pasaulē ? Ja tā, tad cilvēks, kurš par mani šīs visas huiņas runā, ir nahuj vienā maisā liekamies ar mani, jo augstāk minētie ir viņa principi ne manējie. Man vienkārši riebjas viss šis, man riebjas tas cilvēks un man riebjas, viss kas ar viņu saistīts, ņemot vērā, ka es neko viņam neesmu nodarījusi vai pateikusi, lai viņu aizvainotu, un ja kaut kā esmu viņu aizvainojusi, tad viņam vispār nav iekšu, un viņa raksturs būtu pielīdzināms, 9 gadus vecam skuķim, kas jēdz tikai to, kā apvainoties, un vēlāk runāt tālāk huiņas. Bet nekas, gan dzīve Tevi izmācīs, tāpat šādi turpinot, tu nekur tālu netiksi, un ja tiksi, tad visu cieņu.  Vienkārši, kaitina, ka kad es esmu beidzot 16 gadu vecumā iemācījusies nevērtēt cilvēkus pēc izskata, vai tikai pirmā iespaida, tad kāds tieši tā dara, pret mani. Gribētos tagad kādu piekaut.

be so good, they can`t ignore U

nezinu, ko domāt ? Jāņi nosvinēti, tā kā nekad, tajā darītas tādas lietas, kā nekad, uzzināts jauns par sevi un citiem, jauni iespaidi. Tagad nedaudz tāda sajūta, ka gribētos sēdēt mājās un miers, salikt visu pa plauktiņiem. Katrā ziņā pēc šī pasākuma, ir noteikts cilvēku kopums, kurus nekad mūžā vairs negribētu redzēt un ar kuriem negribētu runāt, ceru, ka viņi nepavilks līdzi cilvēkus ar kuriem kontaktu gribētu saglabāt, tad jau redzēs. Šodien sastrīdējos ar mammu, tas būs jālabo. Vispār sapratu, ka man ir superīgi klasesbiedri, žēl, ka tagad jau jāšķiras, un reizē nevaru sagaidīt, kad mācīšos jaunā skolā. Ai, bardaks galvā. tas arī viss.

kā pa rozēm.

Nu, tad tā. Kāds dzīves posms ir noslēdzies, kāds atkal sācies. Bet tā jau laikam ir, visas beigas ir sākums, kaut kam jaunam, vai tad, ne ? Pamatskola pabeigta, esmu iestājusies vidusskolā, tāds patīkams satraukums un šķipsniņa bailes reizē, jo zinu, ka izvēle tieši par šo skolu, nebija viegla, varētu teikt pat netīša, bet labākās lietas dzīvē ir arī negaidītākās, vai tad, ne tā ? Pēdējā laikā daudz domāju, neteikšu par, ko, jo vienmēr, kad to skaļi pasaku, vai publicēju, tas ieplānotais kaut kā neizdodas, nezinu, vai tas ir tā saucamais liktenis, vai pati es ? Bet, katrā ziņā pāris jauni mērķi ir, jo ja es gribu, tad varu, un tas nozīmē, ka vajag tikai gribēt. Man liekas, tur jau tā mūsdienu cilvēka problēma, mēs gribam vai, nu, pārāk daudz, vai, nu pārāk maz no dzīves. Uzreiz rodas jautājums, kā var gribēt pārāk daudz no dzīves ? Es to saprotu, tā, ka nevar gribēt visu uzreiz, ir jāsāk ar mazumiņu, kas ar laiku, pāraugs, visā, ko esi vēlējies. Bet varbūt tā ir tikai kārtējā liriskā doma, manā galvā. Aii, kas to lai zina, šodien mēs dzīvi svin (: Jānosvin Jāņi, un tad jālaiž dzīvē, ceru, ka arī Jāņus svinēšu tur kur plānots, NĒ, nevis ceru, bet es svinēšu ! Esmu sākusi skatīties Ellen DeGeneres show, un tas vienmēr sniedz tiktiktik labas emōcijas, vēl vakar pirms gulēt iešanas, skaļi smējos, skatoties, tas man tagad kā vakara pasaciņas vietā :D Domāju, ka šovā īstenībā tiek pārkāpti tik daudzi stereotipi, bet varbūt tieši tāpēc, tas ir slavens un tik ienesīgs ? Vispār kopumā, ja jautāsiet, kā man iet, es teikšu labi, un tas būs patiesi, vismaz ģimenē man, līdz šim, tā liekas, nav bijis patīkamāk atrasties, kā tagad un domāju, ka tas nemainīsies. Mazliet dīvaini, ka to saka, tāds cilvēks, kā es :

[6/15/2012 7:55:39 PM] madara.: jā, bet es pēdējā, laikā cenšos izpatikt vecākiem
[6/15/2012 7:55:56 PM] Kellija: :D ohh jaa tu un izpatik vecākiem
[6/15/2012 7:56:04 PM] Kellija: °4ota nejiet kopā :D.
Pēc Jāņiem, arī centīšos vairāk pavadīt laika, kopā ar draugiem, jo, nu, līdz šim bišk, esmu palikusi par forever home alone un to vajag mainīt, citādāk cilvēki, vēl aizmirsīs, kā es izskatos :D, šķiet, daži jau ir aizmirsuši. Un un un otrdien, būs atnākusi, H&M paciņa, yeyeye, tas priecē (:


Kauguru tirgū, puķu pusē, tur ir tāds vecs onkuliņš, atceros, laikam viņu kopš, kādu 13 - 14 gadu vecuma. Mamma man viņu parādīja. Viņas dārzs tikko bija sācis plaukt, un viņa gribēja nopirkt rožu krūmu, kuru tur iestādīt, pie onkuliņa piegājām netīšām, viņš sēdēja, pie paša pēdējā tirgus galda, kopā ar saviem rožu krūmiem. Pret tiem viņš izturējās, kā pret saviem bērniem, ar tādu uzmanību un rūpību. Viņš mēdza pārbaudīt un noglaudīt, katras rozes ziedus, katru rozes kātiņu, lai tie stāvētu pareizi un nevainojamā kārtībā. Izskatījās, ka rozes viņam būtu vissvarīgākais dzīvē, un, neviens jau nezin, varbūt tā arī bija. Mammai un man viņš atgādināja opapu, sirmie mati, salīkusī stāja, runas veids bija gandrīz vai uz mata tāds pats. Man šķiet, ka katru reizi, kad ar viņu runājām, par tām pašām rozēm, mums apkārt gaisotne, bija pavisam savādāka, tas vairs nebija tirgus, vismaz tās piecpadsmit minūtes. Pēdējo reizi, kad ar mammu devāmies, uz tirgu, iepirkt, jaunākos vasaras zaļumus, dārzeņus un ogas, es viņu ieraudzīju, aizvedu mammu, pie viņa, mamma nemaz netaisījās pirkt rozes, bet pēkšņi pārdomāja. Onkuliņš tur sēdēja viens, visi gāja viņam garām it kā nemaz nepamanīdami, viņš atkal pārbaudīja vai ar rozēm viss kārtībā. Atceros, ka tikai lai ilgāk parunātu mamma ar viņu pārrunāja arī visus to jautājumus par rožu audzēšanu, ko jau bija noskaidrojusi, un paguva arī pastāstīt par iepriekš pirktajiem rožu krūmiem, cik tie skaisti izauguši. Tas ko es gribēju ar šo visu pateikt, ir tas, ka onkuliņš izskatījās tik vientuļš un manāmi vecāks, varbūt viņš tāds tikai izskatās, vismaz es tā ceru, bet es te tā domāju, vai mēs arī kādreiz paliksim vieni paši ar savām neaimēm, slimībām un rozēm ?

that kind of love never dies

watch vampire diaries again, and all what I can think, is the one of last phrases - that kind of love never dies, isnt this poorly ? I feel like forever alone again, its sad. Im horribly disappointed in everything, and I geuss Im stupid because I want to write my blog in english, but I suck.

I don`t wanna fell, like I fell that day

vienmēr es noskatos uz to, kā viss man apkārt mainās, vietas, cilvēki, izturēšanās. bet varbūt mainās nevis viss man apkārt, bet es pati ? cenšos visam pieiet no cita skatu punkta, nezinu, vai sanāk, bet cenšos. kādreiz vietu, kur tagad dzīvoju ienīdu, es pat īsti nezinu kāpēc, tagad varu atvērt acis un redzēt, cik brīnumaini skaistā vietā dzīvoju - nesabojātā, tīrā un galvenais skaistā.

kur vēl jūrmalā no rīta braucot uz skolu var redzēt stirnas ? nu kur. laiks vispār skrien neticamā ātrumā un, ja kādreiz man no tā bija bail, tad tagad ? tagad vairs nav. es domāju un domāšu par sevi un cilvēkiem kurus mīlu, šajās dienās šo to par sevi atkal esmu sapratusi. vispār dīvaini, man šķiet, katru reizi rakstu, kad esmu sapratusi ko jaunu, tas tikai norāda uz to cik mēs katrs esam neizsmeļams, katra diena, kā no jauna nodzīvota dzīve un īstenībā, tā jau arī ir, nevienu dienu neizdzīvosi divreiz. vispār esmu cilvēks, kas palaiž un skatās vai gribēs un vai nāks atpakaļ, daudz ko tā esmu pazaudējusi, daudz ko atguvusi. tagad tā padomājot dīvaini. bet galu galā, lai kas arī notiktu vienmēr atgriežos šeit, lai izliktu kādu noslēpumainu daļiņu no sevis šeit, jo te neviens neko nesaprot, taču lai es kādam izstāstītu visu kas man uz sirds ? nekad to neesmu darījusi un kad šķiet, ka to beidzot varētu darīt, vienmēr, kaut kas liek saprast, ka labāk nē.

es visu laiku rakstu, ka gribu mainīties vai vismaz domāju, ja nerakstu, bet kad tad es to sākšu darīt, ja ne tagad ?

http://www.youtube.com/watch?v=-zLoRNMgmFo&feature=autoplay&list=PL6A42D6EB62E96046&lf=mh_lolz&playnext=1

desperate and broken

šodien bijām ar meitenēm pēc stundām, pasēdēt un parunāties Jomas ielā. man tik ļoti patika, tas brīdis,  saulīte, saldējums un laba kompānija. blakus visām sarunām paspēju padomāt vēl par blakus lietām un nedaudz sagruzījos. vispār laiks skrien nežēlīgi ātri un, aii, es nezinu ://

suns Funs un vējš

visam ir sekas. labas vai sliktas, bet visam, lai ko tu darītu, tev ar tām jārēķinās. dīvainas emōcijas manī iekšā - sapratne un riebums ?? es pati īsti nezinu - neziņa - arī šīs sēž man sirsniņā, kad es skaidri nezinu, kā pati jūtos un ko sagaidu no dzīves ? bet kāpēc gaidīt, ja jau es zinu, ko gribu ? vai tomēr varbūt nezinu. bardaks. bet es mīlu dzīvi, es mīlu dzīvot, es mīlu pat to pirmdienu, kad būs jādodas uz skolu, jo es šo dienu dzīvošu no sirds, ar mīlestību pret sevi un citiem, ar mīlestību pret dzīvi.

it`s a little bit funny, this feeling inside and this one is for you

viss labai ātrāk vai vēlāk beidzas, teica ilze un atgriezās mājās, pie vecākiem lielupē. šodien domāju vai vispār tajās divās nedēļas man pietrūka ģimenes ? un nācu pie secinājuma, ka nē, man pietrūka sabiedrības, jo visu otro nedēļu noslimoju un gulšņāju pa māju cilvēkos redzot, tikai no rīta un vakarā, kad izvedu suni, man pietrūka sabiedrības nevis ģimenes, un es nezinu vai tas ir labi vai slikti. vai tas nozīmē, kad kļūstu patstāvīgāka, vai arī gluži pretēji, ka atsvešinos no ģimenes vai arī varbūt tas vispār neko nenozīme, lūk tā. šodien biju kursos uz RV1Ģ un sapratu, ka man tur patīk mācīties, vismaz matemātiku un angļu valodu, es zinu, ka tas ir dīvaini, kā var patikt mācīties sestdienā, bet es tur eju ar domu, ka mācos priekš sevis un skolotāju attieksme, it īpaši angļu valodas ir ārkārtīgi jauka un viss ir tik forši, ka nu, jā, šis laikam bija šodienas otrs secinājums. vēl šodien sevī novēroju, kādu jaunu īpašību - spītību, brīdī, kad sapratu, ka man neviens nebrauks pakaļ un, ka makā nav naudas autobusam, man bija tāds - ja es nevaru darīt, kā iecerēts, tad labi iešu kājām un spītība atmaksājās- trešais secinājums. vispār brīvlaikā gribu satikt un uztaisīt nelielu sleepoveru ar elīzu un kelliju, labprāt arī satiktu savas skolas foršās meitenes, katrā ziņā jāskatās pēc situācijas, un vēl es sen neesmu bijusi uz kino, tas būtu jauki. ceru, ka vecāki, nesadomās, tagad kaut kā mani ierobežot, kad gribu nedaudz pabaudīt dzīvi.

vēl ir doma, kad izveseļošos, tad momentā sākšu noteikti kaut ko darīt brīvajā laikā, gribu aiziet uz hip - hopu, tas varētu būt jautri kopā ar kristu un ričardu un vēl mums ar ditu bija plānā apmeklēt dažas nodarbības, kad mačiņš atļaus. un un un es gribu nopirkt vai nu ilgi lolotos zābaciņus vai, nu, vans un vēl šādas tādas lietiņas, tāpēc plānā ir sakrāt arī tam, ceru, ka man viss izdosies, šeit tā nedaudz visu pierakstīju un droši vien sanāca kaut kāds galīgs penteru penteris, bet, nu, jā. vēl pēdējais MANA OME IR VISLABĀKĀ !!! viņa man no ēģiptes savedusi visādas foršas mantas un arī pasūtītā soma caur skype web kameru izskatās labākā nekā es varētu cerēt un par to ļoti liels prieks un paldies tev omīt` un opīt`. vispār man tāds ļoti jauks garastāvoklis pēdējās dienās, šķiet laikā, ko dzīvoju viena, kaut kas ir mainījies, bet varbūt arī nē, nezinu ! čau, mīlīši !!! (:

unorthodox

jau sen šeit gribēju uzrakstīt, pāris reizes pat iesāku, beigās, tā arī īsti nekas nav sanācis (:

pa šo laiku tik daudz kas noticis, ka nu tikai. galvā, nāk, tas tumblrā lasītais teksts, ka tu dzīvo un dodies uz priekšu, un liekas, ka viss apkārt tev mainās, bet tad tu paskaties atpakaļ un saproti, ka tagad esi pa visam cits cilvēks. šī sajūta nepamet arī mani, man šķiet, ka viss ir tik ļoti mainījies. kaut kur uz labo pusi, kaut kur varbūt uz kreiso, bet, nu, es nezinu. esmu šo to sapratusi un ir arī lietas, kas ir aizmirstas. dzīvoju, tā, lai neko nenožēlotu, bet ar mēru, reizē arī izvērtējot savas iespējas un vēlēšanās. dzīvoju sev un tikai sev, no šī paša brīža, jā !

everyone have obsession and U R mine

nu, tad tā pirmā nedēļa ir pagājusi, esam pārvākušies un dzīvojam, laimīgi tālāk, diemžēl šie vārdi nesakrīt ar to, kā īstenībā ir. dažreiz liekas, ka viss ir tādā dirsā, bet tad es atceros visu labo, kas noticis, lai cik grūti būtu izdomāt to , to labo. ar vecākiem tieši šobrīd attiecības nekādas, viņi tik visu laiku maļ cik viņiem redz tagad ir grūti un, ka es redz vispār nepalīdzot un neviens neiedomājas, ka man varbūt arī nav viegli, protams, ir bezcerīgi, to iestāstīt cilvēkiem, kuriem draugi neko daudz nenozīmē. kas kad tu gribi aizbraukt pie kāda ciemos, prasa, kāpēc tu gribi braukt, un ko tu tur darīsi, cilvēkiem, kas nesaprot vienkāršu draudzību. skolā, kā skolā, esmu galīgu sākusi slinkot un tieši neīstajā laikā, bet būs jāsaņemas, esmu laikam tas cilvēks, kuram vajag kādu, kas pabīda, bet nevis kādu kurš dusmojas, bet kādu kurš vienkārši liek visu izdarīt laikā.

aii, vispār tagad galvā tāds bardaks, ka nezinu, kur likties un, ai.

angels to fly

Nu, ko ir pagājis laiks, nē, nevis pagājis, bet paskrējis un skrējis nežēlīgā ātrumā, tik ātri, ka liekas, tikko taču bija tas pirmais janvāris, datums, kad visi plānojam savas dzīves, ko censties mainīt, ko nē. Man ir bijušas daudz pārdomas labas un ne tik labas, bet lielākā daļa no tām ir palikušas pagājušajā gadā, tāpat kā daži cilvēki. Katrā ziņā gribēju nonākt pie tā, ka tūlīt jau būs pāgājis janvāris un es tikai tagad esmu sākusi kaut ko darīt, smieklīgi, ne ? Un par to, man jāsaka paldies kādam rakstam žurnālā, kura nosaukums bija, "kāpēc es visu vienmēr atlieku uz pēdējo brīdi ?". Katrā ziņā, ir dažas mazās apņemšanās, kuras centīšos piepildīt sākot ar mācībām, beidzot ar izskatu, to vai sanāks vai nē, nu, pa to neuztraucos, gan jau redzēs, tas ir tāds būs būs vai nebūs nebūs. Piektdien mana vārda diena, nevaru izdomāt svinēt, vai nē, bet, nu, būtu jau forši, bet nezinu, man vajag, lai kāds mani pabīda un visticamāk, atkal nenosvinēšu, a ko darīt ? kam tagad viegli ? vispār, gribēju tik daudz ko rakstīt, bet tagad sāku čatot un galīgi aizmirsu atceros, tikai dažas frāzes, kā, piemēram, man krievu valoda nepadodas, jo man viņa nepatīk, vai man viņa nepatīk, jo nepadodas ? un vēl visādi filozofiskie teksti, šodien, šobrīd, diezgan labs garastāvoklis, laikam tāpēc, ka šī ir tā diena, kad kretīns sēž manī iekšā, varu pateikt jebko ko domāju jebkam acīs un uzgriezt muguru brīžos, kad tā nebūtu darījusi, bet ziniet ko ? būt kretīnam, jeb sievietes izpratnē kucei, maita vienalga, kādā vārda šo rakstura pakāpi mēs visi saucam, ir vieglāk nekā būt jaukai, mīļai un blabla , daudz vieglāk, varētu teikt, ka pat vieglāk, par vieglu. un pa cik šodien esmu noskaņota uz filozofiski kretīniskās(nevis filozofiksi kuciskās(tīri labskaņas dēļ)) nots, tad visticamāk, šī ierasta otrā daļa ir visai murgaini stulba, tad nu, ja es visā šajā penterī ticis līdz šai vietai varu tevi, saulīt, apsveikt, par mēslu lasīšanu, urrā !!! :DDDD

jā, esmu palikusi

nejaukāka,

rupjāka

un savtīgāka, bet

vai tas ir slikti ?

when feelings came out

gads iesākās, jauki, pirmās dienas, bija tiešām jaukas, bet gads nemaz neturpinās tik jauki.

es tagad varētu gari un plaši aprakstīt pašreizējo situāciju, ar dziļiem zemtekstiem un tā tālāk, bet es pateikšu, visu īsi, konkrēti un rupji - ar ģimeni dirsā ir, jā. visu laiku ir tās sajūta, ka ni tevis nevajag neko vairāk kā kaut ko ar ko var vēlāk palielīties apkārtējiem, un, kā sāk pazust kaut kas ar ko lielīties tā, tu esi sliktākais cilvēks, sliktākais bērns un sliktāka meita un māsa uz pasaules tu esi egoiste, kurai redz nekas neinteresējot un kura dzīvo citā pasaulē, kopā ar vienradžiem, kāpēc tad , kad tev viss ar draugiem it kā ir labi, tad noiet greizi ģimenē ? manī pat neklausās, saka , ka viņiem redz tagad par mani būšot vienalga un, tad, kad viņi saprot, ka mani tas nekā neietekmē, tad redz atkal viņiem interesē tikai savs bērns, man riebjas viss šis un, jā, aii, nu, vienvārd sakot dirsā ir, jeb nu, labi nav un sliktākais, ka ar to ar sevi jātiek galā kaut kā pašam, jo citi jau nekā nevar palīdzēt, vnk riebjas visa šitā situācija un jā.