vai dzīve ir tikai rotaļu laukums ?

jo es nejūtu it ne ko. klausos Florence + The Machine - What The Water Gave Me un nejūtu neko. man ir tik ļoti vienalga, par visu. par to, ko citi par mani domā, par to kā pret citiem izturos, par to kā citi jūtas, par to kā jūtos es pati. saukt to par egoismu ? varbūt. bet kāda vaina egoismam ? nekāda. vēlēties to, kas nav aizsniedzams, gadījumā, kad "pastiepies un paņem" nestrādā. ko darīt, kad vienīgā lieta, kas radīja prieku, pēdējās dienās to vairs nesniedz, padoties ? nē. bet muļķīgas doma lido pie citiem, pie cita. viņš to pat nejūt. kāda jēga ? kāda starpība ? nekāda.

my baby don`t mess around me, cause she loves me so and this I knw foo shooo

pilnīgas un galīgas nejaušības dēļ, esmu ieradusies šeit.

atnācu, lai aplūkotu pāris rakstus un galvā iešāvās doma, nu, varbūt veco labo laiku vārdā ? 

jo jebkādai savu domu izlikšanai, tik seklā, vietā, kā šī biju atmetusi ar roku.

mēs šeit rakstam un sakām, ka izliekam savas domas un jūtas, taču nevienam īsti nestāstām par šīm vietnēm.

tas ir kā koks ar diviem galiem, tu uzraksti savas izjūtas, jo domā, ka tas ir pilnīgi droši un nevajadzīgie cilvēki nekad neiedomāsies uzmeklēt tavu blogu un izlasīt, taču, kā gadījies, kā ne, bieži vien, tieši tie "nevajadzīgie" cilvēki ir tie, kas iekrituši sirsniņā visdziļāk, un tie ir tie cilvēki, kuru dēļ šeit rakstam, jo īstenībā, sirds dziļumos mēs gribam, lai tieši viņi izlasa, lai uzzina kā jūtamies, kas darās mūsu galvās, ironiski, ne ?

dzīvē daudz kas ir mainījies, ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet es turos, turos virs ūdens, palieku dzīva, kaut gan nav jau no kā mirt, tas "palieku dzīva" vienkārši labi skan. ir bijis laiks padomāt un ir bijis laiks nedomāt nemaz, nedomāt ne par sekām, ne par izjūtām, ne par reakcijām, nedomāt ne par ko. un tieši tas ir tas, ko daru tagad, cenšos nedomāt. viss ko es vēlos ir aizpildīt savu ikdienu, ar treniņiem, nodarbībām un visu, ko citu, lai nepaliek laika nekam, lai nav jāsēž un sevi jāžēlo, lai nav jādomā, kaut kā tā.

muļķīgs ieraksts no vēl muļķāka cilvēka.

ohh la la

rīt viss sāksies pilnīgi un galīgi no sākuma, jā. atkal galvā šaudās domas, bet varbūt tomēr neiet, pagaidīt, vēl kādu laiciņu, varbūt atkal atkāpties, taču nē ! rīt pulksten 17:00, es atradīšos deju skolā "Kaprīze" un dejošu, beidzot dejošu, darīšu, kaut ko jaunu, sākšu kaut ko jaunu. šoreiz es neatkāpšos brīdī, kad pārmaiņas ir tikai viena soļa attālumā, es iešu uz priekšu, dzīve ies uz priekšu. šo visu rakstu un izpļāpāju pilnīgi nevajadzīgi te, jo gluži vienkārši šobrīd, nav neviena, kam es varētu izstāstīt, un kurš saprastu, vai vismaz gribētu kaut ko tādu no manis dzirdēt.nu, labi, tas ir pārspīlēti, ir vairāki cilvēki, kuriem es varētu izstāstīt, kas tagad darās, manā galvā un sirsniņā, bet vai es vispār gribu kādam stāstīt. tāpat, zinu, ka šo labākajā gadījumā izlasīs pāris cilvēki, tāpēc praktiski sanāk, ka runāju ar sevi, jo, nu ...., gribas taču ar kādu gudru cilvēku parunāties (:

Prāta Vētra - Purpur

"Tā tas notiek ne pirmo reiz, tu man nejautā kāpēc, esmu tur kur jūtos es laimīgs. Diena dienu, nomainīs, naktī zvaigžņu lietus līs un tad rīts basām kājām skries."

Es esmu cilvēks, kas ir mūžīgas laimes meklējumos. Pašai nedaudz dīvaini, un ar mazu sāpi sirdī, to ir atzīt, taču tā, nu, tas ir, un tur neko nevar padarīt. Nē, nevarēja padarīt līdz šim. Katru dienu apņemos jaunas lietas, katru dienu saku, no rītdienas sākšu, no rītdienas darīšu to un nedarīšu šito. No rītdienas būšu labāks cilvēks. Un, uzminiet, cik no sevis, kārotajām lietām esmu piepildījusi ? Nulle. Liela apaļa nulle. Kaut arī varbūt nav gluži apaļa. Tajā ir robi, izrobotas līnijas, kas radušās, tad kad esmu mēģinājusi tikt ārā no šīs nebeidzami apaļās nulles, bet neesmu to izdarīju līdz galam. Esmu apbrīnojusi, cilvēkus ar raksturu, esmu vēlējos tāda būt, bet laikam nāksies atklāt, man nav rakstura, nav stipru apņemšanos. Nav īpašības, kad, ja es kaut ko ieņemu galvā, nekas mani no tā neatturēs, nu, nav. Katru reizi, kad redzu krītošu zvaigzni, un, man par pārsteigumu, tiešām esmu tādas šovasar redzējusi, esmu vēlējusies, lai būtu laimīga, lai visas manas vēlmes piepildītos un, arī, lai cik muļķīgi, tas neliktos, esmu vēlējusies arī cilvēkus. Mazas muļķīgas vēlmes. Un, es pati arī vēlētos zināt, kad šī mazā, naivā, meitene, nepieaugusī meitene sapratīs, ka neviens cits, tevi laimīgu nedarīs, pie tavām durvīm nepieklauvēs, feja ar burvju nūjiņu un burvju lampa ar Aladinu iekšā arī pēkšņi neuzradīsies, tavas mātes dārzā, jo tu, meitēn, neesi nekāda pelnrušķīte, tas nu, ir skaidrs. Nē, dzīve, nav pasaku grāmata, dzīve vispār nav pasaka, dzīve ir skarba. Taču tu to vari mainīt, tikai vienreiz jāsāk kaut kas darīt un jācer uz tuvāko atbalstu, jācer, ka viņi teiks : "Tā tik turpināt, uz priekšu ! Malace !" Ir jābeidz būt kārtejai Bridžitai Džonsai, kas nolemj mainīt savu dzīvi nopērkot dienasgrāmatu, dzīve, nav filma. Let`s face it. Nav jāgaida, nedz jaunais gads, nedz 1.septembris, tas nav vajadzīgs. 

Galu galā, mana "morālā poha" ir pārgājusi un, man beidzot jāsaņem sevi rokās, un nevis tikai jārunā, bet arī jāsāk darīt.

Es daudz un dikti sarakstīju, kāda dzīve nav, ka aizmirsu pieminēt, cik tā ir skaista (:

"Uz zelta mākoņa maliņas, dienu pavadīju."

mānīgās ilūzijas

Lasu Ditas iedoto N.Robertsas "Mānīgās ilūzijas", pēc ilgiem laikiem atkal kāda grāmata atkal spēj mani ieraut sevī, Ditai bija taisnība, viņa teica, ka pēc grāmatas izlasīšanas iekšā ir tāda kā tukšuma sajūta, bet man jau lasot grāmatu tā sāk parādīties, tas ir tik dīvaini, ka tas mazais koka klucis, kuru sarakstījis, kāds tāds pats cilvēks, kā tu pats, spēj, tā ieurbties tavā smadzenēs uz sirsniņā. Domājot par to cilvēku likteņiem grāmatā, jūtot tiem līdzi vai apbrīnojot, bet tādi cilvēki, laikam pastāv tikai grāmatās, laikam tikai grāmatā, tu vari lasīt par puiši, kurš ir kā traks meitenes dēļ, kurš nespēj nedomāt par viņu, kurš skrien viņai pakaļ lai kur viņa dotos, kurš ir gatavs piekaut pasauli, ja tā viņai darīs pāri, kurš viņu mīl dažbrīd vairāk par sevi, negaidot, neko pretī, jo viņš gluži vienkārši nespēj tam pretoties, viņš nespēj nesajust viņas smaržu, ja viņa gājusi garām, viņš nespēj neskatīties uz viņu, ja tā ir blakus, kaislība viņu starpā, lūk, kas tas ir un par to laikam, var tiešām lasīt tikai grāmatās, muļķīgās grāmatās. Un tas būs jāatceras lasot grāmatu tālāk, lai cik grūti tas arī būtu, grāmata būs un paliks tikai un vienīgi grāmata. Un kaislība, kura tajā aprakstīta, kaislība dzīvot, kaislība piedzīvot un kaislība mīlēt, ir un paliks tikai grāmatā.

sporta apavi (:

Tad, nu, tā, ceru, uz cilvēku atsaucību. tagad sekos pa visam neraksturīgs raksts man.
Bet piedāvāju, nopirkt, no manis labus sporta apavus no kādas firmas ar nosaukumu "Donnay".
Diemžēl man pašai šie apavi ir par lieliem, krustmāte atsūtīja no Anglijas, un ļoti žēl tādus laist postā.
atdošu par Ls 15, bet vispār par cenu, varam vienoties. Apavi ir tiešām labi un kvalitatīvi. Izmērs 41/42.
Ceru, uz kādu kurš šo lasa.
Sakontaktēt varam caur draugiem.lv(madara ilze),e-pastu(madara.ilze@gmail.com) vai telefonu(28312283). Būšu ļoti priecīga un atsaucīga (:

EJ DIRST E.O. !

bļeģ, ja jau tev ir nahuj pohuj uz mani, par mani un tā tālāk, tad kāpēc tu, saulīt, nevari vienkārši aizpist savu muti, un klusēt, turpinot sava resnā sūda būšanu, tālāk ?

nespēju šobrīd sakarīgi domāt, jo aiz katrā otrā vārda par radušos situāciju, manā galvā nāk lamu vārdus un labāk es rakstu blogu, kurš sastāv no lamu vārdiem un ir patiess, nevis, atkārtoju vienu un to pašu zilbi "Pī pī pī" atkal un atkal, kamēr būtu nomierinājusies. Man vienkārši tik ļoti kaitina tas viss, kas tagad notiek, bļin, ja tu aizstāvi savus draugus, tad tu nahuj uzreiz skaities stulbs ? Ja tu vienkārši muļķojies un neizturies pret visiem pazīstamajiem cilvēkiem, kā pret labākajiem draugiem, tad tu bļeģ, skaities iedomīgs ? Ja tavā izskatā ir kāds defeks, tad tu esi neglītākais cilvēks pasaulē ? Ja tā, tad cilvēks, kurš par mani šīs visas huiņas runā, ir nahuj vienā maisā liekamies ar mani, jo augstāk minētie ir viņa principi ne manējie. Man vienkārši riebjas viss šis, man riebjas tas cilvēks un man riebjas, viss kas ar viņu saistīts, ņemot vērā, ka es neko viņam neesmu nodarījusi vai pateikusi, lai viņu aizvainotu, un ja kaut kā esmu viņu aizvainojusi, tad viņam vispār nav iekšu, un viņa raksturs būtu pielīdzināms, 9 gadus vecam skuķim, kas jēdz tikai to, kā apvainoties, un vēlāk runāt tālāk huiņas. Bet nekas, gan dzīve Tevi izmācīs, tāpat šādi turpinot, tu nekur tālu netiksi, un ja tiksi, tad visu cieņu.  Vienkārši, kaitina, ka kad es esmu beidzot 16 gadu vecumā iemācījusies nevērtēt cilvēkus pēc izskata, vai tikai pirmā iespaida, tad kāds tieši tā dara, pret mani. Gribētos tagad kādu piekaut.