Lasu Ditas iedoto N.Robertsas "Mānīgās ilūzijas", pēc ilgiem laikiem atkal kāda grāmata atkal spēj mani ieraut sevī, Ditai bija taisnība, viņa teica, ka pēc grāmatas izlasīšanas iekšā ir tāda kā tukšuma sajūta, bet man jau lasot grāmatu tā sāk parādīties, tas ir tik dīvaini, ka tas mazais koka klucis, kuru sarakstījis, kāds tāds pats cilvēks, kā tu pats, spēj, tā ieurbties tavā smadzenēs uz sirsniņā. Domājot par to cilvēku likteņiem grāmatā, jūtot tiem līdzi vai apbrīnojot, bet tādi cilvēki, laikam pastāv tikai grāmatās, laikam tikai grāmatā, tu vari lasīt par puiši, kurš ir kā traks meitenes dēļ, kurš nespēj nedomāt par viņu, kurš skrien viņai pakaļ lai kur viņa dotos, kurš ir gatavs piekaut pasauli, ja tā viņai darīs pāri, kurš viņu mīl dažbrīd vairāk par sevi, negaidot, neko pretī, jo viņš gluži vienkārši nespēj tam pretoties, viņš nespēj nesajust viņas smaržu, ja viņa gājusi garām, viņš nespēj neskatīties uz viņu, ja tā ir blakus, kaislība viņu starpā, lūk, kas tas ir un par to laikam, var tiešām lasīt tikai grāmatās, muļķīgās grāmatās. Un tas būs jāatceras lasot grāmatu tālāk, lai cik grūti tas arī būtu, grāmata būs un paliks tikai un vienīgi grāmata. Un kaislība, kura tajā aprakstīta, kaislība dzīvot, kaislība piedzīvot un kaislība mīlēt, ir un paliks tikai grāmatā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru