unorthodox

jau sen šeit gribēju uzrakstīt, pāris reizes pat iesāku, beigās, tā arī īsti nekas nav sanācis (:

pa šo laiku tik daudz kas noticis, ka nu tikai. galvā, nāk, tas tumblrā lasītais teksts, ka tu dzīvo un dodies uz priekšu, un liekas, ka viss apkārt tev mainās, bet tad tu paskaties atpakaļ un saproti, ka tagad esi pa visam cits cilvēks. šī sajūta nepamet arī mani, man šķiet, ka viss ir tik ļoti mainījies. kaut kur uz labo pusi, kaut kur varbūt uz kreiso, bet, nu, es nezinu. esmu šo to sapratusi un ir arī lietas, kas ir aizmirstas. dzīvoju, tā, lai neko nenožēlotu, bet ar mēru, reizē arī izvērtējot savas iespējas un vēlēšanās. dzīvoju sev un tikai sev, no šī paša brīža, jā !

everyone have obsession and U R mine

nu, tad tā pirmā nedēļa ir pagājusi, esam pārvākušies un dzīvojam, laimīgi tālāk, diemžēl šie vārdi nesakrīt ar to, kā īstenībā ir. dažreiz liekas, ka viss ir tādā dirsā, bet tad es atceros visu labo, kas noticis, lai cik grūti būtu izdomāt to , to labo. ar vecākiem tieši šobrīd attiecības nekādas, viņi tik visu laiku maļ cik viņiem redz tagad ir grūti un, ka es redz vispār nepalīdzot un neviens neiedomājas, ka man varbūt arī nav viegli, protams, ir bezcerīgi, to iestāstīt cilvēkiem, kuriem draugi neko daudz nenozīmē. kas kad tu gribi aizbraukt pie kāda ciemos, prasa, kāpēc tu gribi braukt, un ko tu tur darīsi, cilvēkiem, kas nesaprot vienkāršu draudzību. skolā, kā skolā, esmu galīgu sākusi slinkot un tieši neīstajā laikā, bet būs jāsaņemas, esmu laikam tas cilvēks, kuram vajag kādu, kas pabīda, bet nevis kādu kurš dusmojas, bet kādu kurš vienkārši liek visu izdarīt laikā.

aii, vispār tagad galvā tāds bardaks, ka nezinu, kur likties un, ai.