pa nakti nevarēju aizmigt, un beigās vienkārši sāku skatīties griestos un domāt, domāt par visu. kāpēc vienmēr liekas, ka citiem ir tik laimīga, tiešā nozīmē laimīga dzīve bez nopietnām problēmām. labi, es nesaku, ka manējās ir baigi nopietnas, [tās ir nopietnas man], bet es varētu nosaukt kaut vai pusi no klases meitenēm, un ne tikai no klases, kuru dzīve man liekas laimīga, nekādu rūpju un raižu, tikai ... un, tad es domāju, kas man trūkst, lai būtu pilnīgi laimīga ? kas man ir jāatrod, lai būtu laimīga ?? un šodien, lasot jūrā grāmatu es sapratu vienu lietu, kas man trūkst, bet nezinu vai to atrodot kļūšu laimīgāka .!? es jau nesaku, ka tagad esmu pilnīgs pesimisma pārņemts un nelaimīgs cilvēks, nē, tā pavisam nav, vienkārši skatoties un lasot, ko citi dara, vienmēr ir tāda dīvaina sajūta, mazliet dīvaina. es tagad nesaprotu, ko gribu, ko jūtu, tāda pagaidām, ir sajūta.
sajūta ir tāda it kā viss būtu un tomēr nekā nav.
lasu grāmatu jau desmit reizes izlasītu un tomēr kā es gribētu, lai viss dzīvē notiek tā kā grāmatā, kad viss scenārijs ir izdomāts un tikai vienīgais plus būtu tāds ja tev scenārijs nepatīk, tu to vari ņemt un pamainīt, es tā tiešām gribētu, dažbrīd.
es esmu savas dzīves autors
un rakstu savas dzīves lappuses
ir tik daudz lietu par ko es tagad gribētu uzrakstīt, tik daudz domu un apņemšanos ko it kā biju izdomājusi un atmetusi, viens nelāgs nu jau ieradums, tas ka es atkaļ ienīstu savu Māti, vispār es jau viņu neienīstu, bet vienkārši dažkārt piemēram vakar uznāk, tād kā riebums pret viņas uzskatiem, pret viņu pašu ; tik daudz lietu, kuras tagad pa punktiem neuzskaitīju, bet to visu tagad nerakstīšu.
visu laiku galvā skan trīs frāzes :
- pēc kā es izskatos ? pēc oza zemes burvja ? jums vajag smadzenes ? jums vajag sirdi ? droši, droši ! ņemiet manējos !
- es nesalaužu, es tikai izjaucu tā, ka nevar vairs salikt.
- katram ir sava cīņa izcīnāma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru