šodien pamodos ar prieka pilnu domu, ka satikšu sen neredzētu cilvēciņu, bet diemžēl viņam bija daži iemesli, kuru dēļ, viņš netika. žēl, jo tādējādi izjuka arī visi mani dienas plāni un domāju, ka tā būs vien no tām bezcerīgajām dienām mājās, bet tad es piezvanīju kristiānai aizbraucām un jūru nopeldējāmies, ūdens bija ļoti auksts vismaz man, pārrunājām jaunumus un es sapratu, ka nevar ar vienu cilvēku pavadīt, katru otro dienu visas vasaras garumā, jo vienkārši beigās sanāk, ka nav īsti par ko runāt, jo viss ir izrunāts vairākas reizes, vajag pauzīti un, tad visu sākt no jauna. tad bija doma braukt uz hesburgeru, bet beigās es izdomāju, ka negribu tērēt naudu burgeram un tā nu kristiāna aizbrauca uz darbu, bet es uz mājām. tur es visu mazliet sakārtoju, visu izņemot savu istabu. un tad pa cik man nebija, ko darīt izdomāju iziet pastaigā un aiziet uz drogām šo to paskatīties. nopirku it kā neko īpašu, bet dažas no tām lietām, ko jau nometnē biju izdomājusi pirkt un sapratu, ka nav jēgas taupīt to naudu, ko man uzdāvināja, jo man vajag tik daudz lietu ! un tā pat par to naudu, ko man uzdāvināja to ko es gribētu nevar nopirkt un es sevi pazīstu, ja kaut ko ļoti gribēšu, tad arī nopirkšu. pa ceļam uz mājām noskatīju sev auskariņus, nopirku saldējumu un izdomāju tālāko ceļu turpināt gar jūru, ejot es sāku atkal daudz domāt un sapratu šo to par ko priekšpēdējā ierakstā biju sūdzējusies/rakstījusi.
tas ko es ar šo rakstu un dienas izklāstu mēģināju pateikt ir, tas ka apstājoties ceļa vidū, lai paskatītos uz jūru un padomātu, es sapratu, ka esmu vienu soli tuvāk pilnīgai laimei, lai cik dažiem labiem, tas muļķīgi neliktos.
vēl es izdomāju, ka man mazliet tomēr pietrūkst viena cilvēciņa, bet es droši vien viņam ne, bet par to es vairs nebēdāšu, zinu, ka pati pie visa esmu vainīga un tā pat 1.septembrī viņu satikšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru