kaut kas izdevies :]

svetā stefana sala kuras bildi liku pēdējā rakstā pirms došanās uz melnkalni :]

heh, šķiet, ka viss sāk iet uz labo pusi, gan mājās, gan arī ārpus tām. labi, ar tēti te ir MAZI konflikti, bet, ja viņš tagad, kad man ir labs garastāvoklis un es esmu ar mieru ar viņu parunāt par pilnīgi ikdienišķām lietām, sāk mēģināt tēlot kaut kādu baigi apvainojušos, tad pats vainīgs. manuprāt, viņš labi zina, ka es viņam piedošanu netaisos lūgt, jo nav par ko, kad es vienu dienu palieku mājās visu sakārtoju un iztīru, bet viņš iebrāžas mājās un sāk man braukt virsū par to, ka es visu dienu neesmu neko darījusi tikai virtuvi piekārtojusi, man tik ļoti niezēja pateikt --. tu laikam aizmirsu cik netīra bija virtuve, kura bija piebāzta ar netīrajiem traukiem, tu laikam aizmirsi, kādas saburzītu drēbju čupas mētājās uz dīvāniem un cik dīvāni bija netīri. cik vispār māja bija nekārtīga, tad es arī viņam pateicu. labi, tēt, nākošreiz es vispār neko nedarīšu un, tad redzēsim. viņš man atgādina pilnīgus stulbumus visu laiku, viņš laikam ir iedomājies , ka es esmu ome, kuru viņš visu laiku var apmuļķot vai vismaz mēģināt apmuļķot. un tas nu tiešām ir stulbi. mamma kādreiz teica, lai es paskatos uz sevi es taču esmu liela, un kā es uzvedos kā maz bērns aiz kā viss ir jāsavāc un kuram viss ir jāatgādina. nu, tad lai viņa dažbrīd pavēro tēti. tas ir stulbi, ko viņš brīžiem dara un stulbi pat nav īstais vārds, viņš vnk uzvedas tā kā tāds puišelis. labi, es nesaku, ka es uzvedos kā baigi pieaugusī un baigi nopietnā, bet tomēr viņš ir mans tēvs, nevis kāds klasesbiedrs, tas par tēti laikam arī viss, vienkārši kaut kur vajadzēja to izlikt ....

jā, tagad, kopš es atbraucu no horvātijas viss ir mainījies un kā es jau iepriekš teicu laikam viss sāk iet uz labo pusi, negribu gan to baigi kladzīnāt, jo sastrīdoties ar mammu viss atkal var noiet par burbuli, bet pagaidām viss ir labi. tagad man ir nosprausts mērķis sakrāt naudu digitālajai spoguļkamerai, jeb vienkārši fotoaparātam. es vēl nezinu, kādu fotoaparātu pirkšu kādas firmas un kādu modeli, bet zinu, ka tēmēju uz spoguļkameru. kaut ko līdzīgu kā ir Anetei jeb pareizāk sakot Andrejam. un es domāju, kad vienreiz es varu arī sakrāt, kaut kam ko es gribu, zinu, ka krāšana uz priekšu ātri neies jo vajag vismaz trīssimt četrsimt latu, bet tomēr.

šodien biju pie Anetes, tagad ilgāku laiku nesanāks satikties, jo Anetei ir dziesmu svētki un vēlāk viņa brauks uz Gulbeni un laikam gandrīz nākošajā dienā, kad viņa atgriezīsies es braukšu uz savu nometni, trennēties, dejot :] pie Anetes šodien pastaigājām, pačilojām, pafotogrāfējāmies, bildes iznāca gandrīz kā tāda īsfilma [ sapratīs, tikai Anete :]], paēdam pankūkas ar ķiršiem un biezpienu, ir tik labi un jauki ar kādu beidzot kārtīgi izrunāties par savām problēmām un dažām dziļākajām domām, tas ir forši, uzreiz atbrauc mājās pozitīvāk un laimīgāks (sun) :]

ši diena bija izdevusies un tas priecē, mazais Ēriks tik liels bija izaudzis vismaz man tā likās un tik mīļš un smaidīgs, kad mēs ar viņu spēlējāmies..., jā, gribētos jau vēl kaut, kad tuvākajā laikā uz turieni aizbraukt, bet ar tiem lakiem kaut kā galīgi nesanāk, bet nekas uzreiz pēc nometnes būs viena nakšņošana pie manis un viss būs labi :]