caching fire.

ir tāda kā nomāktības sajūta, lai arī nav īstu problēmu. viss sāk riebties, viss ir apnicis, domas tikai ap vienu, viņu, bet pilnīgi bezcerīgas. es nevienam vairs neuzticos, tikai sev, to es esmu sapratusi. nevar paļauties uz citiem, jo tie citi vienmēr pieviļ, vienmēr. jo vairāk uz citiem paļaujies, jo vairāk abdedzinies, jo vairāk abdedzinies, jo vairāk sāp. zinu, cilvēks nevar mainīties vienā dienā. cilvēku maina notikumi, pārdzīvojumi, laiks, bet es gribu ... , es tik daudz ko vēlos. un, jo vairāk vēlos, jo vairāk paliek bail, ka nekad neiegūšu, to par, ko sapņoju.

viss plīst mantas un .., labi, ko es te murgoju, gribu ātrāk nometni, lai sāktos jaunas problēmas un varētu aizmirst vecās. diez mans tā sauktais partneris vēl vispār runā ar mani, nezinu. no vienas puses ceru, ka jā no otras, ka nē.

pa nakti vienkārši nevaru aizmigt. ir gan karsts, gan visu laiku visādas domas šaudās pa galvu. izdarīju kaut ko muļķīgu, bet varbūt līdzēs. pagājušajā vasarā pa bez tabu bija kaut kāds konkurss, par labām idejām kā atvēsināties vai kaut kā tamlīdzīgi, tad nu, es paņēmu vienu palagu ar ko guļu pa nakti un ieliku ledus skapī. ceru, ka šonakt man būs auksta sega un varēšu aizmigt ātrāk nekā šonakt [ 03:44 - tas bija laiks, kad pēdējo reizi paskatījos pulkstenī ]