tad nu, tā, ceturtdiena, 03.11.11, Ievas dzimšanas dienā, forši pasēdējām, tā teikt iesvētījām jauno h20 un vienkārši parunājām, tā, kā sen vajadzēja, tas uzmundrināja un, manuprāt, arī satuvināja. nākošajā dienā, 04.11.11., mājturībā gatavojām, un man pēdējā laikā tik ļoti garlaiko un kaitina visi skolotāji, ka, nu, vienkārši gribas iesist viņiem pa seju, bet, tā būtu mazākā problēma. šīs pašas dienas vakarā notika Ievas dzimšanas dienas ballīte, ahh, traka naksniņa, tik daudz kas notika gan labs, gan slikts, ja mani mamma nebūtu palaidusi, es noteikti šobrīd pilnīgi un galīgi nožēlotu, ka nebiju. pēc šī pasākuma radās arī daži nejauki secinājumi, negribas par viņiem runāt, bet, jā. kā jau teicu ir cilvēki kuriem patīk skriet pakaļ un ir cilvēki kuriem patīk, ka skrien pakaļ viņiem, es noteikti kā lielākā daļa meiteņu piederu pie tiem otrajiem, lai arī cik smieklīgi, tas skanētu drīzāk medījums nevis mednieks. šajā, visā mednieku padarīšanā ir tikai viena problēma, dzīvē nenotiek tā, kā gribētos, vienkārši nenotiek un par to paliek nedaudz skumji, bet es cenšos nepieķerties, es negribu, drīzāk attālināties, es negribu atkal, es negribu, viss, lai paliek tā kā bija pagājušo gad` kad vispār neievēroju, viss, beigas. man liekas šeit ļoti strādā domu spēks par kuru runājām ar Ievu, nevajag pieķerties tiem, kuri brīvajā laikā par tevi pat neiedomājas. zinu, iespējams, visdrīzāk, ka tas nenovedīs pie nekā, par ko pēdējā laikā esmu domājusi, tās ir tās sauktās kā būtu, ja būtu domas, tām arī metam mieru, pietiek ! esmu izpaudusies šeit dikten` labi, bet domāju, ka neviens līdz šaj` vietai pat neizlasīs. vēl tik gribēju pateikt, ka man nav deju partnera, tā, kā tagad būs daudz vairāk brīvā laika. tik dīvaini, ka kādreiz, tik ļoti gribēju ar viņu dejot, domāju, ka tikšu uz augšu, ka beidzot izsitīšos, rakstīju pat rakstus ar nosaukumu "gribu būt tavs vienīgais A variants", skan gan nedaudz citādāk nekā vajag, bet tādas bija manas tā brīža emōcijas, atceros vēl, ka pirmajās nodarbībās, jokojām, ka varētu dejot kopā un tagad viss beidzās ar parastiem vārdiem "jā, ja kas es vairāk nedejošu, piedod". tieši pašlaik liekas, ka viss jūk un brūk, kaut arī dažas dienas atpakaļ viss vēl bija tik labi, bet tad iestājās tāds klikšķis kā slēdzot ārā gaismu un viss, bet vai es pati pirms kāda laika neteicu, ka katras beigas ir sākums kaut kam jaunam ? cerēsim, ka tas piepildīsies. un tagad mana vēlēšanās, katrā make a wish laikā būs viena, saistītā reizē ar visu, bet tajā pašā laikā ar neko, ja vēlēšanās varētu izstāstīt, tad es stāstītu, bet nevar.
+ pa cik jāsāk lietas saukt īstajos vārdos es - Anet, es nesaprotu, tu neesi saņēmusi manu vēstuli, vai kā ?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru