klausos šodien šo dziesmu un paliek tik grūti ap sirdi, neesmu emocionāla neraudu, bet, uznāk tāds grūtsirdības vilnis vienkārši, āaa -->
es gribu kā bērns vēl just, priecāties un nekad nepiekust, jo zeme visskaistākā, ak, bērnība kur paliek tā !
es jūtos tik pieaugusi, es negribu būt tādā, vēl nē, es gribu darīt trakas dienas, gribu smieties, kamēr bikses slapjas, gribu pavārtīties zālē, gribu bastot, gribu skriet pakaļ un gribu, lai man skrien pakaļ, gribu apvainoties par sīkumiem un, piedot, visu pārējo, gribu priecāties un nedomāt par to, ko domās pārējie, negribu uzvesties pārāk pieaugusi, gribu, katram garām gājējam uzsmaidīt un pateikt čau, negribu aprēķināt visas darbības, negribu domāt trīs soļus uz priekšu, gribu zvanīt un gaidīt, kad man piezvanīs. un tagad viens jautājums, kas man to liedz ? apkārtne, jā, apkārtne, bet viss pohujisms ir iestājies, vienalga, ko par mani domā un kā domā un kas domā, viss, es gribu baudīt līdz pēdējan un nedomāt par to kā man nav, bet gan par to, kas man ir.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru