atnācu, lai aplūkotu pāris rakstus un galvā iešāvās doma, nu, varbūt veco labo laiku vārdā ?
jo jebkādai savu domu izlikšanai, tik seklā, vietā, kā šī biju atmetusi ar roku.
mēs šeit rakstam un sakām, ka izliekam savas domas un jūtas, taču nevienam īsti nestāstām par šīm vietnēm.
tas ir kā koks ar diviem galiem, tu uzraksti savas izjūtas, jo domā, ka tas ir pilnīgi droši un nevajadzīgie cilvēki nekad neiedomāsies uzmeklēt tavu blogu un izlasīt, taču, kā gadījies, kā ne, bieži vien, tieši tie "nevajadzīgie" cilvēki ir tie, kas iekrituši sirsniņā visdziļāk, un tie ir tie cilvēki, kuru dēļ šeit rakstam, jo īstenībā, sirds dziļumos mēs gribam, lai tieši viņi izlasa, lai uzzina kā jūtamies, kas darās mūsu galvās, ironiski, ne ?
dzīvē daudz kas ir mainījies, ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, bet es turos, turos virs ūdens, palieku dzīva, kaut gan nav jau no kā mirt, tas "palieku dzīva" vienkārši labi skan. ir bijis laiks padomāt un ir bijis laiks nedomāt nemaz, nedomāt ne par sekām, ne par izjūtām, ne par reakcijām, nedomāt ne par ko. un tieši tas ir tas, ko daru tagad, cenšos nedomāt. viss ko es vēlos ir aizpildīt savu ikdienu, ar treniņiem, nodarbībām un visu, ko citu, lai nepaliek laika nekam, lai nav jāsēž un sevi jāžēlo, lai nav jādomā, kaut kā tā.
muļķīgs ieraksts no vēl muļķāka cilvēka.
