trešdiena, 2012. gada 29. augusts

Prāta Vētra - Purpur



"Tā tas notiek ne pirmo reiz, tu man nejautā kāpēc, esmu tur kur jūtos es laimīgs. Diena dienu, nomainīs, naktī zvaigžņu lietus līs un tad rīts basām kājām skries."

Es esmu cilvēks, kas ir mūžīgas laimes meklējumos. Pašai nedaudz dīvaini, un ar mazu sāpi sirdī, to ir atzīt, taču tā, nu, tas ir, un tur neko nevar padarīt. Nē, nevarēja padarīt līdz šim. Katru dienu apņemos jaunas lietas, katru dienu saku, no rītdienas sākšu, no rītdienas darīšu to un nedarīšu šito. No rītdienas būšu labāks cilvēks. Un, uzminiet, cik no sevis, kārotajām lietām esmu piepildījusi ? Nulle. Liela apaļa nulle. Kaut arī varbūt nav gluži apaļa. Tajā ir robi, izrobotas līnijas, kas radušās, tad kad esmu mēģinājusi tikt ārā no šīs nebeidzami apaļās nulles, bet neesmu to izdarīju līdz galam. Esmu apbrīnojusi, cilvēkus ar raksturu, esmu vēlējos tāda būt, bet laikam nāksies atklāt, man nav rakstura, nav stipru apņemšanos. Nav īpašības, kad, ja es kaut ko ieņemu galvā, nekas mani no tā neatturēs, nu, nav. Katru reizi, kad redzu krītošu zvaigzni, un, man par pārsteigumu, tiešām esmu tādas šovasar redzējusi, esmu vēlējusies, lai būtu laimīga, lai visas manas vēlmes piepildītos un, arī, lai cik muļķīgi, tas neliktos, esmu vēlējusies arī cilvēkus. Mazas muļķīgas vēlmes. Un, es pati arī vēlētos zināt, kad šī mazā, naivā, meitene, nepieaugusī meitene sapratīs, ka neviens cits, tevi laimīgu nedarīs, pie tavām durvīm nepieklauvēs, feja ar burvju nūjiņu un burvju lampa ar Aladinu iekšā arī pēkšņi neuzradīsies, tavas mātes dārzā, jo tu, meitēn, neesi nekāda pelnrušķīte, tas nu, ir skaidrs. Nē, dzīve, nav pasaku grāmata, dzīve vispār nav pasaka, dzīve ir skarba. Taču tu to vari mainīt, tikai vienreiz jāsāk kaut kas darīt un jācer uz tuvāko atbalstu, jācer, ka viņi teiks : "Tā tik turpināt, uz priekšu ! Malace !" Ir jābeidz būt kārtejai Bridžitai Džonsai, kas nolemj mainīt savu dzīvi nopērkot dienasgrāmatu, dzīve, nav filma. Let`s face it. Nav jāgaida, nedz jaunais gads, nedz 1.septembris, tas nav vajadzīgs. 

Galu galā, mana "morālā poha" ir pārgājusi un, man beidzot jāsaņem sevi rokās, un nevis tikai jārunā, bet arī jāsāk darīt.

Es daudz un dikti sarakstīju, kāda dzīve nav, ka aizmirsu pieminēt, cik tā ir skaista (:

"Uz zelta mākoņa maliņas, dienu pavadīju."