be so good, they can`t ignore U

nezinu, ko domāt ? Jāņi nosvinēti, tā kā nekad, tajā darītas tādas lietas, kā nekad, uzzināts jauns par sevi un citiem, jauni iespaidi. Tagad nedaudz tāda sajūta, ka gribētos sēdēt mājās un miers, salikt visu pa plauktiņiem. Katrā ziņā pēc šī pasākuma, ir noteikts cilvēku kopums, kurus nekad mūžā vairs negribētu redzēt un ar kuriem negribētu runāt, ceru, ka viņi nepavilks līdzi cilvēkus ar kuriem kontaktu gribētu saglabāt, tad jau redzēs. Šodien sastrīdējos ar mammu, tas būs jālabo. Vispār sapratu, ka man ir superīgi klasesbiedri, žēl, ka tagad jau jāšķiras, un reizē nevaru sagaidīt, kad mācīšos jaunā skolā. Ai, bardaks galvā. tas arī viss.

kā pa rozēm.

Nu, tad tā. Kāds dzīves posms ir noslēdzies, kāds atkal sācies. Bet tā jau laikam ir, visas beigas ir sākums, kaut kam jaunam, vai tad, ne ? Pamatskola pabeigta, esmu iestājusies vidusskolā, tāds patīkams satraukums un šķipsniņa bailes reizē, jo zinu, ka izvēle tieši par šo skolu, nebija viegla, varētu teikt pat netīša, bet labākās lietas dzīvē ir arī negaidītākās, vai tad, ne tā ? Pēdējā laikā daudz domāju, neteikšu par, ko, jo vienmēr, kad to skaļi pasaku, vai publicēju, tas ieplānotais kaut kā neizdodas, nezinu, vai tas ir tā saucamais liktenis, vai pati es ? Bet, katrā ziņā pāris jauni mērķi ir, jo ja es gribu, tad varu, un tas nozīmē, ka vajag tikai gribēt. Man liekas, tur jau tā mūsdienu cilvēka problēma, mēs gribam vai, nu, pārāk daudz, vai, nu pārāk maz no dzīves. Uzreiz rodas jautājums, kā var gribēt pārāk daudz no dzīves ? Es to saprotu, tā, ka nevar gribēt visu uzreiz, ir jāsāk ar mazumiņu, kas ar laiku, pāraugs, visā, ko esi vēlējies. Bet varbūt tā ir tikai kārtējā liriskā doma, manā galvā. Aii, kas to lai zina, šodien mēs dzīvi svin (: Jānosvin Jāņi, un tad jālaiž dzīvē, ceru, ka arī Jāņus svinēšu tur kur plānots, NĒ, nevis ceru, bet es svinēšu ! Esmu sākusi skatīties Ellen DeGeneres show, un tas vienmēr sniedz tiktiktik labas emōcijas, vēl vakar pirms gulēt iešanas, skaļi smējos, skatoties, tas man tagad kā vakara pasaciņas vietā :D Domāju, ka šovā īstenībā tiek pārkāpti tik daudzi stereotipi, bet varbūt tieši tāpēc, tas ir slavens un tik ienesīgs ? Vispār kopumā, ja jautāsiet, kā man iet, es teikšu labi, un tas būs patiesi, vismaz ģimenē man, līdz šim, tā liekas, nav bijis patīkamāk atrasties, kā tagad un domāju, ka tas nemainīsies. Mazliet dīvaini, ka to saka, tāds cilvēks, kā es :

[6/15/2012 7:55:39 PM] madara.: jā, bet es pēdējā, laikā cenšos izpatikt vecākiem
[6/15/2012 7:55:56 PM] Kellija: :D ohh jaa tu un izpatik vecākiem
[6/15/2012 7:56:04 PM] Kellija: °4ota nejiet kopā :D.
Pēc Jāņiem, arī centīšos vairāk pavadīt laika, kopā ar draugiem, jo, nu, līdz šim bišk, esmu palikusi par forever home alone un to vajag mainīt, citādāk cilvēki, vēl aizmirsīs, kā es izskatos :D, šķiet, daži jau ir aizmirsuši. Un un un otrdien, būs atnākusi, H&M paciņa, yeyeye, tas priecē (:


Kauguru tirgū, puķu pusē, tur ir tāds vecs onkuliņš, atceros, laikam viņu kopš, kādu 13 - 14 gadu vecuma. Mamma man viņu parādīja. Viņas dārzs tikko bija sācis plaukt, un viņa gribēja nopirkt rožu krūmu, kuru tur iestādīt, pie onkuliņa piegājām netīšām, viņš sēdēja, pie paša pēdējā tirgus galda, kopā ar saviem rožu krūmiem. Pret tiem viņš izturējās, kā pret saviem bērniem, ar tādu uzmanību un rūpību. Viņš mēdza pārbaudīt un noglaudīt, katras rozes ziedus, katru rozes kātiņu, lai tie stāvētu pareizi un nevainojamā kārtībā. Izskatījās, ka rozes viņam būtu vissvarīgākais dzīvē, un, neviens jau nezin, varbūt tā arī bija. Mammai un man viņš atgādināja opapu, sirmie mati, salīkusī stāja, runas veids bija gandrīz vai uz mata tāds pats. Man šķiet, ka katru reizi, kad ar viņu runājām, par tām pašām rozēm, mums apkārt gaisotne, bija pavisam savādāka, tas vairs nebija tirgus, vismaz tās piecpadsmit minūtes. Pēdējo reizi, kad ar mammu devāmies, uz tirgu, iepirkt, jaunākos vasaras zaļumus, dārzeņus un ogas, es viņu ieraudzīju, aizvedu mammu, pie viņa, mamma nemaz netaisījās pirkt rozes, bet pēkšņi pārdomāja. Onkuliņš tur sēdēja viens, visi gāja viņam garām it kā nemaz nepamanīdami, viņš atkal pārbaudīja vai ar rozēm viss kārtībā. Atceros, ka tikai lai ilgāk parunātu mamma ar viņu pārrunāja arī visus to jautājumus par rožu audzēšanu, ko jau bija noskaidrojusi, un paguva arī pastāstīt par iepriekš pirktajiem rožu krūmiem, cik tie skaisti izauguši. Tas ko es gribēju ar šo visu pateikt, ir tas, ka onkuliņš izskatījās tik vientuļš un manāmi vecāks, varbūt viņš tāds tikai izskatās, vismaz es tā ceru, bet es te tā domāju, vai mēs arī kādreiz paliksim vieni paši ar savām neaimēm, slimībām un rozēm ?